Režisora Jura Kursieša jaunā spēlfilma «Tabita» atklāj emocionālu stāstu par meiteni ar Dauna sindromu un viņas ģimenes ceļu pretim jauniem dzīves izaicinājumiem.
Filma «Tabita» ir patiess un emocionāls stāsts par meiteni ar Dauna sindromu, kura gatavojas spert pirmo soli patstāvīgajā dzīvē pēc skolas beigšanas.
Režisors Juris Kursietis šo darbu veido kā hronoloģisku ceļojumu cauri vienam mācību gadam, kurā dokumentālā realitāte savijas ar spēlfilmas dramaturģiju.. Filmēšanas process norit 12 mēnešus, ļaujot skatītājam dabiski piedzīvot gadalaiku maiņu un Tabitas ģimenes iekšējo nobriešanu.. Šāda pieeja izvēlēta, lai pēc iespējas precīzāk atainotu to pasauli, kurā dzīvo cilvēki ar īpašām vajadzībām, un to, kā viņu tuvinieki mācās uzticēties un ļaut saviem bērniem augt.
Dzīves realitātes un fikcijas savijums
Filmā galvenās lomas atveido Andris Keišs un Aurēlija Anužīte-Lauciņa, savukārt titullomu spēlē Andra Keiša meita Magdalēna.. Lai nodrošinātu stāsta autentiskumu, radošā komanda izmanto dokumentālās filmas paņēmienus, sekojot līdzi reālajai klasei, kurā mācās Tabitas prototips.. Šis paņēmiens piešķir filmai smalku, reālistisku elpu, kas bieži vien trūkst tradicionālās melodrāmās.. Misryoum rīcībā esošā informācija liecina, ka filmēšana jau tuvojas noslēgumam, un pēdējie kadri tiks fiksēti maijā.
Viena no nozīmīgākajām ainām, kas šobrīd tiek filmēta «Hanzas peronā», iezīmē ģimenes konflikta kulmināciju.. Producente Alise Ģelze skaidro, ka šī aine parāda vecāku iekšējo cīņu – spēju atlaist savu bērnu un uzticēties viņa patstāvībai.. Kad tēvs ballītes laikā neparedzēti pazūd, lai dotos mājās pie vienatnē atstātās meitas, skatītājs tiek konfrontēts ar jautājumu: vai mīlestība ir sargāšana kā cietoksnī vai arī spēja ticēt otra cilvēka spējām?
Sabiedrības spogulis un empātija
Šis stāsts sniedzas tālāk par vienu ģimeni.. Tas ir atgādinājums, ka sabiedrība bieži vien vēl nav gatava pilnvērtīgai integrācijai, un ikviena ģimene, kurā aug bērns ar īpašām vajadzībām, saskaras ar līdzīgiem šķēršļiem.. Filmas vērtība slēpjas tieši šajā psiholoģiskajā dziļumā – tā nemēģina idealizēt procesu, bet gan parāda to grūto, mīlestības pilno ceļu uz neatkarību.
Nav šaubu, ka «Tabita» kļūs par nozīmīgu atskaites punktu mūsdienu Latvijas kino, jo tā liek uzdot neērtus, bet nepieciešamus jautājumus par to, kā mēs ikdienā izturamies pret «citādo».. Kursieša spēja pietuvoties cilvēka iekšējai pasaulei, nezaudējot vispārcilvēcisko vēstījumu, ir tas, kas šo filmu padarīs par gaidītu notikumu kinozālēs.