Krievijas armija, kā norāda medijs, arvien biežāk izmanto mazākas grupas un infiltrācijas taktiku, nevis agrāk zināmos “cilvēku viļņus”.
Ukrainas pretestība frontē ir mainījusi arī to, kā Krievija mēģina virzīties uz priekšu.
Kā vēsta Misryoum, atsaucoties uz analīzi par situāciju Ukrainā, Krievijas armija arvien vairāk atsakās no taktikas, ko tā izmantojusi ilgstoši.. Iepriekš plaši izskanēja “gaļas uzbrukumu” pieeja, kur pavēlniecība lielā mērogā sūtīja karavīrus, cerot ar skaitlisku pārsvaru sagraut Ukrainas aizsardzību.. Tagad okupantu darbības biežāk balstās uz mazām sabotāžas un uzbrukuma grupām.
Šajā kontekstā Misryoum min, ka uzbrukumos aizvien biežāk parādās pa 2 līdz 4 karavīriem veidotas grupas, kuru mērķis ir nemanāmi iefiltrēties Ukrainas pozīcijās. Tas vērsts pret fronti, kur lielāka karaspēka koncentrēšana vairs negarantē tādu efektivitāti kā agrāk.
Svarīgākais šeit ir tas, ka tehnoloģijas un pretspēka reakcija maina kaujas “loģiku” jeb to, kas vispār vēl strādā un kas noved pie pārmērīgiem zaudējumiem.
Publikācijā Misryoum arī atgādina, ka pilna mēroga iebrukuma sākumposmā Krievija paļāvās uz masveida uzbrukumiem ar lieliem dzīvo spēku viļņiem un bruņumašīnām. Šī pieeja esot nesusi ļoti lielus zaudējumus, savukārt kaujas lauku vēlāk būtiski pārveidojušas modernas sistēmas.
Misryoum norāda, ka droni pastāvīgi patrulē frontes tuvumā un palīdz ātri identificēt lielas karaspēka koncentrācijas. Vienlaikus elektroniskās kara līdzekļi apgrūtina uzbrukumu koordinēšanu, tāpēc tradicionālais “virzīties ar masām” kļūst mazāk efektīvs.
Kā vienu no iemesliem Misryoum min arī to, ka Ukrainas frontes caurredzamība ir kļuvusi lielāka, jo jebkura kustība tiek ātrāk atklāta. Rezultātā Krievijas taktika, pēc aprakstītā, pārorientējas uz lēnāku, nemanāmāku iefiltrēšanos pa spraugām gar līniju.
Šādi eksperimenti parasti ir atbilde nevis uz “labāku karavīru” klātbūtni, bet uz to, ka vide vairs nepieļauj veco metodiku tik vienkārši.
Misryoum rakstā uzsvērts, ka uzbrukuma grupu koordinācija balstās uz nelielām kājnieku vienībām, kas darbojas pa pāriem vai nelielās komandās.. Koordināciju, kā teikts, veic uzbrukuma grupu komandieri, kuri uztur kontaktus ar augstāka līmeņa vadību, bet droni palīdz pielāgot rīcību un pārraidīt informāciju.
Pēc aprakstītā, šīs mazās grupas cenšas izvairīties no tiešas iesaistes un, iekļūstot starp pozīcijām, nostiprinās pamestās ēkās vai citās vietās, kur ir iespējams gaidīt pastiprinājumu.. Tomēr Misryoum uzsver, ka arī šī pieeja negarantē veiksmīgu iznākumu, jo grupas joprojām bieži tiek atklātas un likvidētas, tostarp ar dronu palīdzību.
Līdz ar to, kā secināms no Misryoum apraksta, pat “lēna virzīšanās” var dot tikai ierobežotus teritoriālus ieguvumus, bet zaudējumi uz katru izcīnīto vietu joprojām ir lieli. Galu galā galvenais ir tas, ka taktikas maiņa pati par sevi neizslēdz risku, ja pretī stāv spēcīga atklāšana un pretreakcija.