21 gadu vecā Ilze kopā ar ģimeni atjauno Vircavas “Muižas istabas”, pārvēršot senas telpas par vietu pasākumiem un radošām idejām.
Vircavā “Muižas istabas” pamazām iegūst citu ritmu, un par to visvairāk parūpējas 21 gadu vecā Ilze.
Viņai šī vieta nav tikai projekts, bet lolots sapnis, kur vēsture satiekas ar kultūru.. Ilze stāsta, ka tieši senās muižas telpas ļauj veidot mājvietu koncertiem, svinībām, ekskursijām un radošām iecerēm.. Vircavā viņa nonāca 17 gadu vecumā, kad ģimene nolēma, ka ir laiks mesties nezināmajā un iegādāties vēsturisku īpašumu, lai izveidotu kaut ko pašu.
Šajā kontekstā svarīgākais ir ne tikai tas, ka telpas tiek atjaunotas, bet arī tas, ka Ilze jau no paša sākuma domā par cilvēku pieredzi un par to, kā vieta var kļūt par satikšanās punktu.
Šobrīd Ilze līdzās studijām Rīgas Ekonomikas augstskolā un pilna laika darbam mārketingā ir iesaistīta muižas projekta pārvaldībā, sociālajos medijos, viesu uzņemšanā un pasākumu komunikācijā.. Viņas ikdiena ir cieši saistīta ar to, lai “Muižas istabas” nonāktu līdz cilvēkiem un lai ikviens pasākums justos kā daļa no vienota stāsta.
“Muižas istabas” ir kopīgs ģimenes projekts, kur katram ir sava loma. Mammai uzticēta sajūta, interjers un kārtība, tētim tehniskā puse, savukārt māsai rūpējas par kūkām. Ilze uzsver, ka viņa augusi ar iespēju brīvi izmēģināt dažādus virzienus, meklēt savu ceļu un nebaidīties no pārmaiņām.
Šī vienotā pieeja ģimenē parāda, kā radošu ideju iespējams iedzīvināt praktiskā darbā, sasaistot vēsturi ar ikdienas disciplīnu un viesmīlību.
Laika gaitā arī ģimenes attiecības ar Vircavu ir mainījušās.. Ilzei sākotnēji saikne ar šo vietu nebija pašsaprotama, jo ideja par savu īpašumu laukos radās 2021.. gadā, lai gan par to domāts jau agrāk.. Ģimenē tika spriests, ka gribētos sākt kaut ko savu, atrast nodarbošanos, kas būtu saistīta ar lauku vidi, viensētu vai īpašumu ārpus pilsētas.
No šī brīža “Muižas istabas” Ilzei pārtapušas no sapņa uz reālu punktu uz kartes. Tagad Vircava ir vieta, kur iespējams būvēt nākotni sev, ģimenei un cilvēkiem, kuri šeit reiz atbrauks.
Galu galā tieši tas arī ir stāsta galvenais spēks: kad atjaunošana kļūst par dzīvesveidu, nevis tikai par darbu, un vieta sāk piesaistīt ar sajūtu, nevis ar tukšiem solījumiem.