Laura Veipa raidījumā «Literatūre» pievēršas trimdas dzejnieka Linarda Tauna pasaulei. Kā modernisms, Elles ķēķa pieredze un ekfrāze ietekmē lasīšanu?
Raidījumā «Literatūre» Laura Veipa kopā ar mūsdienu autoriem un tekstiem atgriežas pie trimdas dzejnieka Linarda Tauna un viņa pasaules. Šoreiz fokuss ir uz to, kāpēc Tauna dzeja skan citādi, nekā gaidīts.
Taunu es sāku lasīt sen — nejaušā brīdī, kad «Satori» nometnē kādam kāds nočiepa glītu sējumiņu «Iesim pie manas mīļās», kurā iekļauts arī Tauna krājums «Mūžīgais mākonis» un pēc viņa nāves Gunara Saliņa sastādītā izlase «Laulības ar pilsētu».. Toreiz man priekšstats neieķērās.. Taču, jo tālāk, jo vairāk trimdas dzīves izjūta likās tuvāka manai pieredzei: trešo gadu studēju ārpus Latvijas, un tekstā vieglāk saklausa to, kas agrāk šķita tikai stils.
Misryoum uzmanību šai izvēlei pievērš tāpēc, ka raidījumā Tauns tiek izcelts ne vien kā biogrāfijas varonis, bet kā rakstīšanas veids.. Pēc studijām ASV autores un vienlaikus raidījuma stāstījuma balsts kļūst skaidrāks: Tauna modernajā dzejā atveras gan paša balss, gan arī literāras sarunas ar laikabiedriem un priekšgājējiem.. Tajā, kā viņš veido tēlus, parādās estētika, kas līdzīgas paralēlēs augusi citur ārpus Latvijas — un arī tāpēc lasītājam, kurš pats pārcēlies un meklē jaunu valodu sajūtām, teksts vairs neskan sveši.
Raidījuma gaitā iemesls kļūst arī praktisks: Taunu rakstīšanas rokrakstā nozīmīga ir ekfrāzes ievirze — dzeja, kas dzimst no attēla, mākslas reprodukcijas vai vizuāla impulsa.. Gunars Saliņš stāsta, ka daudzi Tauna dzejoļi radušies, sēžot Elles ķēķa dzīvoklītī ar blociņu un mākslas materiālu blakus.. Misryoum šeit saskata vienu no stāsta nerviem: tā nav tikai romantiska trimdas detaļa, bet darba metode, kas palīdz saprast, kāpēc Tauna tekstos tik bieži ir gan skats, gan noskaņa, gan kompozīcijas loģika.
Par Taunu nevar nerunāt arī caur sāpīgo dzīves realitāti.. Viņa dzīve aprāvās 40 gadu vecumā, un to krietni saīsināja problēmas ar alkoholu.. Raidījumā šis fakts netiek izmantots kā sensācija; tas drīzāk liek lasīšanai pievienot vēl vienu slāni — nevis lai attaisnotu tekstu, bet lai saprastu, kāpēc dzeja var būt tik intensīva un reizē trausla.
Īpaši spēcīgi raidījuma stāstījumā izskan doma, ka pazudināt var arī dzīves mīlēšana.. Ne tikai dzeršana ir redzamākais simptoms, bet arī dziļa izjūta, kas atlaužas šķēršļiem un aiziet tiem pāri.. Autore piesauc arī attiecību tēmu: dzejniekam bijuši strupceļi, un tie tiek rādīti kā daļa no kopējā “temperamenta” — tāda, kurš ne vienmēr spēj apstāties pie reālā gala.
“Elles ķēķis” un mūsdienīgais skarbums
Pa ceļojuma dienām Tauna pēdās — kopā ar Martu, Uģi un Daini — radās sajūta, ka no Elles ķēķa, kā tekstā aprakstīts, daudz kas nav atstāts: ostas rajona skarbums it kā ir pārvērsts piejaucētā, anonīmā pilsētvidē.. Taču tas nenozīmē, ka skarbums kļūst maigāks — vienkārši tas maina formu.. Milzīgie cilvēku pūļi Taimskvērā un uz Bruklinas tilta liek domāt par citu, mūsdienīgāku skarbumu: par maršrutu, pa kuru cilvēki tekalē, it kā brīvība būtu tikai ārējā kulise.
Misryoum šajā kontrastā saskata pārmaiņas lasīšanai: pilsēta vairs nesniedz veco simbolisko kodu, bet dzeja joprojām turpina strādāt ar to pašu emocionālo mehāniku. Ja iepriekš skarbums bija ostas relikts, tagad tas ir ritms, pūlis un kustības automātisms.
Ekfrāze kā atslēga Tauna pasaulei
Vispilgtākais dienas tēls raidījumā tomēr nav konkrēts skats uz ēkām, bet salīdzinājums — par nelielu lidmašīnu skaitu, kas lido pāri Brīvības statujai un atgādina komētas.. Autore to uztver kā labu esam un, vēlāk, sapnī piedzīvo līdzīgu “dzirksteļu” ainu.. Tad sajūta tiek pārtulkota rakstā: zvaigžņu lietu salīdzina ar slidas švīkā tumšu ledu.. Misryoum uzsver šo brīdi, jo tas parāda, kā Tauna metode var pāriet arī mūsdienu skatītāja praksē — nevis tikai lasīt tekstu, bet ļaut tam aktivizēt paša domāšanu un tēlainību.
Šeit iezīmējas arī plašāks secinājums: trimdas literatūra bieži tiek uztverta kā “nostalģija par vietu”, bet Tauna gadījumā tas ir kas cits.. Tā ir spēja pārvērst redzēto tēlā un pēc tam — tēlu valodā.. Un ekfrāzes virziens kļūst par tiltu starp vizuālo pasauli un iekšējo balsi, kas spēj izturēt arī skarbu dzīves pieredzi.
Misryoum ieskatās nākotnē: kad šādi teksti tiek pārdzīvoti caur raidījumu formātu un personīgu ceļojumu, tie vairs nav “vēstures gabals”, bet kļūst par jautājumu.. Ko mēs darām ar nepabeigto, ar brīvības ilūziju pilsētā un ar dziļo dzīves mīlestību, kas reizēm aizved pārāk tālu?. Tauna dzejas pēdas Elles ķēķī, pat ja apkārtējā telpa mainījusies, liek lasītājam turpināt domāt — ne tikai par mākslu, bet par savu attiecību ar šķēršļiem un izvēlēm.